Investoru un start-up kompāniju interesēm, šķiet, jābūt vienādām, taču realitātē abu uzskati ne vienmēr sakrīt, par ko liecina daudzi neveiksmīgi projekti. Šo pretrunu skaidro biedrības ‘Latvijas Biznesa Eņģeļu Tīkls’ (LatBAN) valdes loceklis Juris Birznieks, kurš ik mēnesi rīko LatBAN Investīciju sesijas.
Vai man ir taisnība, apgalvojot, ka vairums projektu izrādās neveiksmīgi?
To tik viennozīmīgi nevar apgalvot, jo kaut kādus secinājumus var izdarīt tikai salīdzinājumā. Februārī notika jau 21. LatBAN Investīciju sesija, un uz šo brīdi ir veiktas 17 investīcijas par kopējo summu 1,3 miljoni eiro. Līdz ar to sanāk, ka viens no sešiem projektiem, kas katru mēnesi atnāk sevi prezentēt uz Investīciju sesiju, šīs investīcijas arī saņem.
Tātad viens no sešiem ir daudz, ja ņemam vērā, ka projektu ir ievērojami vairāk un tiem jāiziet arī priekšatlase?
Nē – tas noteikti nav tas rādītājs, kas mūs apmierinātu. Mūsu mērķis ir, lai vismaz divi, trīs projekti mēnesī saņem investīcijas. Taču pie vainas nav tikai ne visai labi projekti – kritizēt var arī investorus, jo līdz LatBAN nebija stabilas investīciju sesiju tradīcijas, kas investoriem ļautu izprast, izvērtēt un salīdzināt piedāvātos variantus. Kustība ir jauna, un Latvijas investori ir bez vai ar mazu pieredzi.
Salīdzinošās kategorijās 50 LatBAN biedri – tas ir daudz, taču kvalitāte ne tuvu nav spīdoša. Pagājušajā gadā no visiem biedriem investīcijas veica 25 investori, bet mums noteikti gribētos daudz lielāku aktivitāti.
Savukārt, runājot par projektu kvalitāti, mums sākumā ieteica, ka, rīkojot sesijas reizi mēnesī, laba kvalitāte nav sagaidāma. Līdz ar to mums nācās izvēlēties: rīkot reizi mēnesī ar mainīgu kvalitāti vai darīt to retāk, iepriekš atlasot un uzkrājot tikai labākos projektus. Bet mēs tomēr izvēlējāmies to stratēģiju, ka šāds pasākums notiek regulāri katru mēnesi. Kādi nu tie projekti ir, ar tādiem strādājam. Turklāt ne visi projekti, kam vajadzīga nauda, ir gatavi gaidīt mēnešiem ilgi uz potenciālajām investīcijām.
Labi, par investoru puses problēmām ir skaidrs. Bet kā ar start-up projektu pusi?
Cik esmu novērojis, projektu iesniedzēju lielākā problēma ir tā, ka projektu vadītāji ir paši inovatori, idejas autori, izgudrotāji, kuri labākajā gadījumā ir samācījušies biznesa terminoloģiju, taču viņi nav tie, kas grib un spēj uzbūvēt biznesu. Man šķiet, ka tā ir lielākā problēma, jo investoru interese taču ir izveidot biznesu, ar ko var nopelnīt. Precīzas statistikas man nav, bet aptuveni 90 procentos gadījumu uz sesiju atnāk cilvēks, kurš ir inovators, bet tas nozīmē, ka viņš nespēj domāt un rīkoties biznesa kategorijās.
Un kāds būtu ieteikums, lai palielinātu projekta potenciālu investoru acīs?
Pirmais ieteikums ir tāds, ka laicīgi jāmeklē cilvēks, kurš spēj domāt biznesa kategorijās. Šāds cilvēks ir jāatrod, jāiesaista komandā, jāmotivē, visdrīzāk nodrošinot procentus no peļņas nākotnē. Bet šobrīd lielākoties ir tāda situācija, ka pats inovators tik ilgi stāsta par savu produktu, ka bizness aiz tā nemaz nav saskatāms. Kad gadās otrādi – kad uzņēmējs stāsta par biznesa potenciālu un stratēģijām tā realizācijā, tas patiešām ir patīkams izņēmums.
Tātad 90 procenti start-up pārstāvju paši nav spējīgi vadīt biznesu. Bet kur lai atrod tos cilvēkus, kuri varētu uzņemties biznesa vadīšanu?
Patiesībā šī problēma mums ir valstiska. Visi tie konkursi, kas mums ir, – ‘Ideju kauss’, ‘Atspēriens’ un tamlīdzīgi – pārsvarā ir orientēti uz to, lai vērtētu pašu produktu, nevis komandas spēju veidot biznesu. Bet produkts bez biznesa vadības investorus nespēj ieinteresēt.
Kas ir vieglāk: iemācīt inovatoram domāt biznesa kategorijās vai uz biznesu orientētam cilvēkam palīdzēt atrast projektu?
Noteikti vieglāk ir iemācīt atrast projektu. Es pat teiktu tā: iemācīt inovatoram izveidot biznesu ir neiespējami. Piemēram, es pats pēc dabas esmu uzņēmējs, un ir neiespējami, ka es izveidošu produktu. Tieši tikpat neiespējami ir tas, ka cilvēks, kurš spējīgs radīt produktu, kļūs arī par labu uzņēmēju. Es te nerunāju par vienas kafejnīcas vai neliela rūpala izveidošanu, jo visi tie cilvēki, kas nāk uz LatBAN Investīciju sesijām, ir ar starptautiska mēroga ambīcijām. Ir jāuzbūvē vesela biznesa sistēma, bet inovatori nekad nedomā šādās kategorijās.
Bieži vien ir tāda situācija, ka pēc kāda laika projekta autors sūdzas, ka viņš ir noguris no investoru intereses. Protams, ka šādas sarunas beidzas neveiksmīgi, jo inovatoram tās ir nepatīkamas, viņš jūtas nekomfortabli un tas viss viņam pat iekšēji riebjas. Ir skaidrs, ka bizness nav viņa lauciņš. Bet jautājums: ja viņš nespēj pat sarunāt investīcijas, kā viņš to projektu izveidos par starptautiska mēroga biznesu?
Kā lai risina šo acīmredzamo pretrunu?
Ja valstī ir izveidoti daudzi konkursi, kuros tiek sniegts atbalsts inovatoriem, tos noteikti nevajadzētu samazināt, taču paralēli vajadzētu sākt domāt par to, kā uzmeklēt un uzrunāt cilvēkus, kuriem ir uzņēmēja gēns. Viņi ir jāatrod, jāmotivē, atsevišķās pozīcijās jāuztrenē. Viņi noteikti kaut kādu biznesu uzsāks jebkurā gadījumā, taču lielākoties darīs to lēni un nevērienīgi. Taču, ja šādiem cilvēkiem būtu radītas īpašas inkubatoru programmas, rezultāts noteikti būtu ļoti labs. Taču Latvijā, cik man zināms, ar to neviens nenodarbojas.
Vai pagaidu risinājums varētu būt inovatoru biznesa potenciāla identificēšana?
Jā! Nesaukšu vārdā, bet es zinu vienu investoru, kurš cilvēku, kas pie viņa ir atnācis ar projektu, uzreiz nosūta pie psihologa. Ja psihologa slēdziens ir tāds, ka šis cilvēks ir izgudrotājs, bet nav uzņēmējs, šis investors
projekta pieteikumu pat neapskatās. Šis patiešām varētu būt tāds starprisinājums, kurā projekti varētu notestēt sevi un savu komandu, vai starp viņiem vispār ir kāds biznesa līderis. Ja ir, tad projekta vadība jāuztic viņam; ja nav, tad šāds cilvēks ir jāatrod. Pašam projektam un arī Latvijas ekonomikai tas būs zelta vērts cilvēks.
